|
Daina # 15799-0
Es uzkāpu kalniņâ,
Pašâ kalna galiņâ.
Dzirdej' ļaudis runajot,
Ka man brūte atsakot.
Steidzos drīzi no kalniņa,
Segloj'savu kumeliņu,
Segloj'savu kumeliņu,
Jāju brūtes apraudzìt (aplūkot).
Brūte sēd uz klēts durvim,
Brūnus matus ķemmedama,
Es tai devu dievpalīgu,
Viņa vis neatņema;
Kad tu tāda vīzdegune,
Es jau tevis nelūgšos.
Zinu ceļu, māku jāt
Uz tàm ciemu meitiņàm.
15799-0
Es uzkāpu kalniņâ,
Pašâ kalna galiņâ.
Dzirdej' ļaudis runajam,
Ka man brūte atsakot.
Steidzos drīzi no kalniņa,
Apsegloju brūnu zirgu,
Segloj'savu kumeliņu,
Jāju brūtes apraudzìt (aplūkot).
Brūte sēd uz klēts durvim,
Sukà savus vaskus matus,
Sniedzu roku, devu mutes,
Devu zelta gredzentiņu;
Nesniedz rokas, nedod mutes,
Neņem zelta gredzentiņu.
Vaj domà, vīzdegune,
Ka es citas nedabušu?
Būs māmiņa, kas dos meitu,
Kas māk meitas audzinàt.
Nāks meitiņa dziedadama,
Kà rozite ziededama,
Kà rozite ziededama,
Kà saulite mirdzedama. 15799-0
Es uzkāpu kalniņâ,
Pašâ kalna galiņâ.
Dzirdej' ļaudis runajot,
Ka man brūte atsakot.
Apsegloju kumeliņu,
Jāju brūtes apraudzìt (aplūkot).
Brūte sēd uz klēts durvim,
Sukà (Ķemmè) savus brūnus matus,
Sukà (Ķemmè) savus brūnus matus,
Mazgà savas baltas rokas.
Es tai devu labu dienu,
Ta ne vārda nesacija;
Vaj domà, vīzdegune,
Ka es citas nedabušu?
Zinu ceļu, māku jāt
Ar barotu kumeliņu.
Gan būs māte, kas dos meitu,
Kas māk meitas audzinàt.
Nāks meitiņa kà rozite,
Kà Vāczemes magonite.
15799-0
Es uzkāpu kalniņâ,
Pašâ kalna galiņâ.
Dziržu ļaudis runajot,
Ka man brūte atsakot.
Steidzos drīzi no kalniņa,
Sedloj' savu kumeliņu,
Sedloj' savu kumeliņu,
Jāju brūtes apraudzìt (aplūkot).
Viņa sēž klēts durvîs,
Sukà (Ķemmè) savus brūnus matus,
Sniedz rociņu, dod mutites,
Būsi mana, vaj nebūsi?
Ne ta man rokas deva,
Ne ar mani runajàs.
Ko domà, vīzdegune,
Vaj es citas nedabušu?
Gan būs māte, kas dos meitu,
Kas māk meitu audzinàt.
Nāks meitiņa dziedadama,
Kà rozite ziededama,
Kà rozite ziededama,
Kà saulite mirdzedama. 15799-0
Es uzkāpu kalniņâ,
Pašâ kalna galiņâ.
Dzirdej' ļaudis runajot,
Ka man brūte atsakot.
Stāvu lēcu no kalniņa,
Segloj'savu kumeliņu,
Segloj'savu kumeliņu,
Jāju brūtes apraudzìt (aplūkot).
Brūte sēž uz klēts durvim,
Sukà savus garus matus,
Es tai devu labu rītu,
Ne galviņas nepagrieza;
Vaj domà, vīzdegune,
Ka es tevi nolūgšos?
Būs māmiņa, kas dos meitu,
Kas māk meitu audzinàt.
15799-0
Es uzkāpu kalniņâ,
Pašâ kalna galiņâ.
Dzirdu ļaudis runajot,
Līgaviņa atsakot.
Steidzos drīzi no kalniņa,
Segloj'savu kumeliņu,
Apsegloju kumeliņu,
Jāju brūtes apraudzìt (aplūkot).
Es iejāju pagalmâ,
Viņa sēd uz klēts durvim,
Es padevu dievpalīgu,
Viņa vis neatbild;
Griež' apkārt kumeliņu,
Jāju citas lūkoties.
Zinu ceļu, māku jāt
Ar barotu kumeliņu.
Zinu māti, kurai meitas,
Kas māk meitas audzinàt.
Dos māmiņa, nāks meitiņa,
Kà rozite ziededama,
Kà rozite ziededama,
Kà saulite mirdzedama. 15799-0
Es uzkāpu kalniņâ,
Pašâ kalna galiņâ.
Dzirdej' ļaudis runajot,
Ka man brūte atsakot.
Steidzos drīzi no kalniņa,
Segloj'savu kumeliņu,
Segloj'savu kumeliņu,
Jāju brūtes apraudzìt (aplūkot).
Brūte sēd uz klēts durvim,
Sukà (Ķemmè) savus brūnus matus,
Sukà (Ķemmè) savus brūnus matus,
Mazgà savas baltas rokas.
Es tai devu labu rītu,
Viņa vis neatņema;
Ne ta man rokas deva,
Ne ar mani parunaja.
Vaj domà, vīzdegune,
Ka es citas nedabušu?
Zinu ceļu, māku jāt
Ar barotu kumeliņu.
Gan būs māte, kas dos meitu,
Kas māk meitas audzinàt.
Nāks meitiņa dziedadama,
Kà rozite ziededama,
Kà rozite ziededama,
Kà saulite mirdzedama. |
|
